Piena krīzes

Piena krīze? Vai tomēr kāds stresa faktors uz brīdi samazinājis tavu oksitocīna līmeni? Ja godīgi, es neticu piena krīzēm. Es nenoliedzu, ka tādas ir. Jo es noteikti nezinu visu. Bet manā pieredzē, pašķetinot iepriekšējo dienu notikumus, vienmēr ir bijis atrodams kas tāds, kas varētu būt bijis par iemeslu tam, kādēļ pieniņš uz laiku it kā apsīkst. Visbiežāk tie ir kādi emocionāli pārdzīvojumi vai fiziska pārpūle, reizēm arī pārmērīgs nogurums vai menstruālā cikla atjaunošanās. Piena plūsmas apsīkšana ir veids, kā ķermenis nodod ziņu, ka kaut kur ir pārkāptas robežas. Sieviete, gribot būt “labā meitene”, nedusmoties, neuztraukties u.tml., var sevi apmānīt, un izlikties, ka nekas jau nav noticis, bet ķermenis liks pievērst uzmanību un meklēt iemeslus.

To varētu saukt par sava veida apzinātību – pamanīt ķermeņa signālus, atšķetināt to rašanās iemeslus un izdarīt savus secinājumus, kā turpmāk rīkoties, lai būtu lielākā saskaņā ar sevi.

Ko darīt situācijā, ja šķiet, ka piena pēkšņi kļuvis mazāk vai par maz? Vispirms par to, kas parasti nepalīdz: paskatīties, cik izdodas atslaukt. Parasti tas rada vēl lielāku satraukumu, jo nereti patiešām atslaukt neko daudz neizdodas. Ja mamma turpina par to sastraukties, tad oksitocīns tā arī nevar atgriezties iepriekšējā līmenī, lai piena plūsma atjaunotos.

Kas palīdz: izprast iemeslu un pateikt ķermenim paldies par signālu, ka ir kaut kas, kam jāpievērš uzmanība, atpūsties, atslabināties, parūpēties par sevi, ļaut vai lūgt, lai par tevi parūpējas kāds cits. Katrai mammai un patiesībā jau ikvienam ir svarīgi zināt, kas ir tas, kas tieši tev palīdz atslābināties, atpūsties un justies mīlētai. Ikreiz, šo rakstot vai sakot kādai mammai, pārjautāju arī sev, vai es to zinu – ne vienmēr atbilde uzreiz ir gatava, bet arvien ir vērts sev par to atgādināt.

Lai piena upes plūst!

/Ilze Kuduliņa/

Nav komentāru

Komentēt