Ja bērns grib tikai mammu vai tēti!

Vai būt par vecākiem nebūtu daudz vienkāršāk, ja mēs varētu parūpēties, lai mūsu bērni vienmēr būtu apmierināti? Vecāki bieži vēlas, lai tā būtu. Īpaši situācijās, kad bērns savu neapmierinātību pauž nepiemērotā brīdī – kad jūtamies noguruši, steidzamies, esam izsalkuši, saslimuši vai piedzīvojam citu grūtu situāciju (piemēram, gaidām nākamo mazuli). Ironiski, ka parasti tieši šajos brīžos bērniem rodas nepiepildāmas vēlmes. Bērni it kā uztver mūsu stresu un neapzināti mēģina to izpaust, kļūstot prasīgi vai pārbaudot robežas.

Mazuļiem un bērnudārzniekiem nereti gadās posmi, kad viņi dod priekšroku kādam no vecākiem. Tam ir dažādi iemesli, kas aprakstīti zemāk. Bet vispirms daži ieteikumi abiem iesaistītajiem vecākiem. Tāpat kā vienmēr bērnu audzināšanā, vissvarīgākā ir attieksme.

Atraidītajam vecākam vajadzētu to uztvert kā lielisku iespēju (tiešām!), jo tā ir iespēja būt īstam/-ai varonim/-ei. Protams, ka ir nepatīkami dzirdēt “Nē, mammu (vai tēti), es tevi negribu!”, bet:

1.   Jūsu bērna mīlestība jums ir garantēta, un, lai cik grūti būtu tam noticēt brīdī, kad bērns saka “Mammu, ej prom!”, tas nav domāts personiski.

2.   Mazi bērni dzīvo pašreizējā brīdī, tādēļ “Es tevi negribu!” vai pat “Tu man nepatīc!” patiesībā nozīmē “Es šobrīd tevi nevēlos” vai “Es nevēlos to darīt kopā ar tevi” u.tml.. Šis ir īslaicīgs un virspusīgs, nevis dziļš un patstāvīgs atraidījums.

3.   Jūsu bērns var justies pietiekami drošs, lai jūs atraidītu, tikai tādēļ, ka jūs ar savu mīlestību esat šo drošības sajūtu radījuši. Līdz ar to atraidījums patiesībā ir kā kompliments jums. Jūs kaut ko esat izdarījis/-usi pareizi. Bet, protams, ka sajūta ir nelāga.

Atraidītajam vecākam ir jānodemonstrē sava izcilā spēja būt pārākam par bērna “spurošanos”, būt nobriedušam pieaugušajam, neuztvert bērna uzvedību personiski un ideālā gadījumā saglabāt savu humora izjūtu (kā īstam varonim/-ei pieklājas). Tas nozīmē atzīt bērna vēlmes: “Tu tiešām ļoti gribi, lai tevi šovakar vannā liek tētis. Tētis šobrīd ir aizņemts, tādēļ tev diemžēl būs jāiztiek ar mani. Tas tev pavisam nepatīk. Es saprotu.” Bez mazākā sarkasma!

Ja bērns skaļi kliedz vai piedzīvo emociju izvirdumu, visdrošāk ir klusēt un pilnībā pieņemt notiekošo, varbūt līdzjūtīgi pamājot ar galvu. Mēģinājumu par to runāt šādā brīdī, bērns varētu uztvert kā vēlmi viņu nomierināt un līdz ar to justies, it kā viņa emocijas netiktu uztvertas pietiekami nopietni. Tas var radīt pretēju efektu gribētajam. Ja bērns sit vai citādi fiziski pauž savu neapmierinātību, mēs saglabājam mieru un cenšamies šo rīcību, cik vien iespējams, pārtraukt, piemēram, noliekot bērnu zemē, ja viņš bija klēpī, un ļaujot viņam paust savas emocijas iespējami drošā veidā.

Ja mēs spējam varonīgi pieņemt atraidījumu, mēs kļūstam par emocionāla brieduma paraugu un mūsu bērni gūst priekšstatu, ka:

Mani vecāki ir pašpārliecināti līderi, un viņiem nav no manis bail.

Dusmas un neapmierinātība ir emocijas, ko drīkst droši izpaust.

Maniem vecākiem ir personīgās robežas un pašcieņa.

Vecākam, kuram bērns tobrīd dod priekšroku, arī ir nepieciešama drosme – drosme, kas kļūst par mazu bērnu vecāku ikdienas dzīves sastāvdaļu. Jums ir jānosaka robežas ar pārliecību par savām izvēlēm un, tikpat svarīgi, arī par bērna spēju šīs robežas pieņemt. Jums arī jāpauž pilnīga paļāvība, ka jūsu atraidītais partneris/-e ir tikpat spējīgs un mīlošs vecāks kā jūs. Jums jābūt tiešam/-ai un noteiktam/-ai.

Tāpat kā atraidītajam vecākam arī jums ir jāpieņem bērna neapmierinātība un jāpauž izpratne: “Tu gribi, lai to daru es. Es tevi dzirdu. Bet es šobrīd nevaru. Šovakar tev nomazgāties palīdzēs tētis.“ Mēs neatkāpjamies. Mēs arī negaidām no bērna atļauju un nemēģinām aizstāvēt savu viedokli. Mēs nedomājam “nabaga bērniņš”, jo žēlums pauž bērnam sajūtu, ka viņš netiek pietiekami novērtēts, un pazemo (vai pat aizvaino) atraidīto partneri.

Audzināšanas pamatprincips: Bērnam ir gandrīz neiespējami pieņemt mūsu noteiktās robežas, ja paši neesam par tām pārliecināti.

Mazuļi un bērnudārznieki sāk izvēlēties “mīļākos” vecākus, ja:

Viņiem ir vajadzība izpaust bailes, skumjas vai dusmas. Neatkāpties no savām robežām, varonīgi iedrošinot savus bērnus paust savu neapmierinātību, ir dabisks veids, kā varam viņiem palīdzēt.

Viņi sajūt, ka atraidīto vecāku tas satrauc. Ja tas mūs nesatrauc, bērniem šis posms pāriet vieglāk.

Vecāki nevelk skaidras robežas. Skaidras, iejūtīgas robežas palīdz mums mainīt lietu gaitu, sniedzot bērnam viņam nepieciešamo vadību.

Bērni izjūt lielāku tuvību ar to no vecākiem, ar kuru viņi pavada vairāk laika. Ļaut bērniem mums nepiekrist un pilnībā izpaust savas spēcīgās jūtas ir satuvinoša pieredze. Nav labāka veida, kā veicināt savstarpējas saiknes veidošanos. Es iesaku atraidītajam vecākam arī izmantot visas iespējas piedalīties satuvinošās aprūpes situācijās, piemēram, autiņbiksīšu maiņā, mazgāšanā un gulēt iešanas rituālos.

Viņi jūt, ka kāds no vecākiem cenšas attālināties. Atkal, bērni centīsies pārbaudīt robežas brīžos, kad viņiem ir vajadzība paust bailes vai nedrošību. Mūsu robežas attiecībā uz vēlmi izvēlēties kādu no vecākiem, dod bērniem visdrošāko iespējamo kanālu, kā tās izpaust. Es iesaku arī īsi un skaidri izskaidrot bērnam nesaprotamas lietas, piemēram, par grūtniecību.

Lai arī ir glaimojoši būt mīļākajam no vecākiem, tas ir arī nogurdinoši. Var būt ļoti grūti atteikties izpildīt dievinošā, izmisušā bērna prasības. Bet pašsaglabāšanās nolūkā ir svarīgi atšķirt bērna iegribas no viņa vajadzībām. Vai bērnam patiešām vajag, lai jūs uzvelkat viņam kurpes brīdī, kamēr esat tualetē? Vai varbūt pietiks ar atraidītā tēta vairāk kā 30 gadu ilgo kurpju siešanas pieredzi? Hmm…

Tulkots no: https://www.janetlansbury.com

Nav komentāru

Komentēt