Vēl ne tik sen šā brīža vecāku māmiņas vai vecmāmiņas prata pačurināt un pakakināt zīdaiņus kādā tam piemērotā vietā, nenosmulējot mazuļa drēbes vai autiņus. Tolaik tā bija ierasta un pašsaprotama prakse un dzīves apstākļu noteikta nepieciešamība. Šīs zināšanas nodeva no paaudzes paaudzē, īpaši pie tā nepiedomājot un nenosaucot par atsevišķu metodi. Lai arī daudzas kādreizējās bērnu aprūpē izmantotās metodes vairs netiek lietotas, šī ir tā joma, kurā jaunajiem vecākiem ir iespēja smelties gudrību un pieredzi no saviem vecākiem un vecvecākiem, pajautājot, kā viņi kādreiz rūpējās par to, lai mazuļu dibentiņi būtu tīri un sausi. 

Lai arī daudzas kādreizējās bērnu aprūpē izmantotās metodes vairs netiek lietotas, šī ir tā joma, kurā jaunajiem vecākiem ir iespēja smelties gudrību un pieredzi no saviem vecākiem un vecvecākiem, pajautājot, kā viņi kādreiz rūpējās par to, lai mazuļu dibentiņi būtu tīri un sausi. 

Autiņbiksītes kā podiņš
Ja bērns izrāda neapmierinātību, viena no vecāku rīcības plāna daļām parasti ir pārbaudīt, vai cēlonis nav piečurātas vai piekakātas autiņbiksītes, un vajadzības gadījumā tās nomainīt. Cilvēkbērniem tāpat kā citu zīdītāju mazuļiem piemīt vēlme nenosmulēt pašiem sevi un savu guļasvietu, ja vien ir iespēja no tā izvairīties. Bērna dzīves pirmajās nedēļās gadās tā, ka kāds no vecākiem pēkšņi tiek apčurāts vai apkakāts tieši tad, kad zīdainim ir tikko novilktas autiņbiksītes, jo mazuļi instinktīvi labprātāk nokārtojas bez bikšelēm. Bērnam augot lielākam, to var novērot arvien retāk un retāk. Kāpēc? Liekot mazulim autiņbiksītes un mainot tās tikai pēc tam, kad viņš ir tajās nokārtojies, mēs radinām viņu autiņbiksītes izmantot kā podiņu. 

Atpazīt bērna dotos signālus
Tieši tāpat kā citu zīdītāju mazuļi, arī cilvēkbērni jau ļoti agrā vecumā spēj dot ziņu par nepieciešamību nokārtoties. Vērojot mazuli jau no pirmajām dzīves dienām, vecāki pakāpeniski iemanās atpazīt signālus, kas liecina par vēlmēm un vajadzībām. Tādā pašā veidā var iemācīties atpazīt arī signālus par to, ka bērns izjūt diskomfortu pirms dabisko vajadzību kārtošanas. Iespējams, mazulis pats vēl neatšķir, kas ir neērtību cēlonis, taču pilna urīnpūšļa vai zarnu darbības radītās sajūtas viņam liek knosīties, šķobīties, ieraudāties vai kā citādi uz tām reaģēt. Pamanot, ka arī mamma un tētis šīs izpausmes neignorē, bet pievērš tām uzmanību, bērns pats arvien labāk sasaista savas sajūtas pirms nokārtošanās ar tām sekojošajām darbībām un var arī arvien apzinātāk par to sazināties ar saviem vecākiem. 

Zīdaiņu dabiskās higiēnas metode
Zīdaiņu dabiskās higiēnas metode (natural infant hygiene) ir maigs, dabisks un nepiespiests process, kurā vecāki mācās uztvert mazuļa signālus par vēlmi nokārtoties un palīdz viņam to izdarīt piemērotā vietā, paturot bērnu virs kāda trauka, podiņa, izlietnes u.tml. [1] Dažkārt metodi dēvē arī par „zīdaiņu podiņmācību”, bet tā būtiski atšķiras no podiņmācības parastajā izpratnē.
Lai atpazītu bērna vajadzību nokārtoties, ir jāatvēl laiks, kad mazulis dzīvojas bez autiņbiksītēm vai caurlaidīgām auduma autiņbiksītēm, kurās ir redzams, kad viņš pačurā. Bērna vērošanu var sākt jebkurā laikā – jau no pirmajām dzīves dienām. Var arī nogaidīt un sākt jebkurā brīdī, kad vien vēlas šai lietai pievērsties. 
Metodes ietvaros bērnu netrenē iet uz podiņa saskaņā ar kādu grafiku vai vecāku priekšstatiem par īsto brīdi. Vecāki reaģē uz mazuļa vajadzību un palīdz to īstenot tā, lai viņš nenosmulētu pats sevi. Bieži vecāki, pat neko par šādu pieeju nezinot, instinktīvi uztver šos mazuļa signālus, bet mūsu sabiedrības „autiņbiksīšu kultūras” iespaidā viņiem vienkārši neienāk prātā, ka tāds mazs bērns varētu nokārtoties arī kur citur, ne tikai autiņbiksītēs. 

Par katru cenu atteikties no autiņbiksēm?
Zīdaiņu dabiskās higiēnas pieeju mēdz dēvēt arī par „bezautiņu metodi” (diaper-free), taču tā nozīmē nevis pilnīgu atteikšanos no autiņbiksīšu lietošanas, bet gan brīvību vecākiem un bērnam piedzīvot to, ka autiņbiksītes nav vienīgais veids, kā gādāt par sausu un tīru dupsi, drēbēm, gultu, grīdu u.tml. [2; 3] Tā noteikti nav pieeja, kas obligāti jāīsteno pēc principa – visu vai neko. Tieši otrādi, katra ģimene var atrast sev vispiemērotāko veidu, kā rūpēties par bērna podiņlietām, kombinējot dažādus palīglīdzekļus, to skaitā vienreizlietojamās autiņbiksītes un auduma autiņus. It īpaši auduma autiņbiksītes ir ļoti labi savienojamas ar dabiskās higiēnas metodi, jo tajās ir vieglāk pamanīt, kad mazulis ir pačurājis, līdz ar to labāk novērot viņa signālus. Mērķis noteikti nav par katru cenu pilnībā atteikties no jebkādu autiņbiksīšu izmantošanas. Tāpat šīs pieejas mērķis nav panākt, lai bērns pēc iesējas agrāk sāk patstāvīgi lietot podiņu, apmierinot kādas vecāku ambīcijas. Tieši otrādi – mērķis ir atbalstīt bērnu viņa dabiskajās spējās un attīstībā. 

Zīdaiņu dabiskās higiēnas pieejas ieguvumi
„Ignorējot mazuļa signālus par vēlmi nokārtoties, mēs gribam, lai viņš mācās nesekot savam dabiskajam instinktam un tā vietā pacieš sajūtas, kas viņam, visticamāk, ir nepatīkamas,” norāda  Kristīne Gross-Lo, grāmatas „Mazulis bez autiņbiksītēm: dabiska alternatīva podiņmācībai” autore [4]. 

Metodes  patīkamais blakusefekts – pāreja uz patstāvīgu nokārtošanos podiņā parasti norit vieglāk nekā bērniem, kas raduši nokārtoties tikai autiņbiksītēs.

Komunikācija starp mazuli un vecākiem. Iekļaujot šo saziņas virzienu savā ikdienas komunikācijā ar bērnu, rodas iespēja mazo labāk izprast. Bieži vien mazuļu īslaicīgas neapmierinātības cēlonis ir tieši vajadzība pačurāt vai pakakāt, bet vecāki to mēdz tulkot citādi. Piemēram, bērna nemierīga uzvedība pie krūts, kad viņš te satver, te atkal atlaiž krūti un ieraudas, mammai mēdz radīt bažas, ka kaut kas nav kārtībā ar viņas pienu vai krūtīm. Novelkot mazulim autiņbiksītes un tad pavērojot viņa uzvedību pie krūts, nereti atklājas, ka šādi mazulis uzvedas tieši pirms pačurāšanas vai pakakāšanas un pēc tam atkal var mierīgi turpināt zīst. 

Drošības sajūtas radīšana bērnam. Izmantojot minēto metodi, mazulis iegūst drošības sajūtu, ka viņa vajadzības tiek uztvertas un viņam palīdz tās apmierināt. Sajūta, ka bērns spēj saprast pats savu ķermeni un var ar vecākiem komunicēt par tajā notiekošajiem procesiem, palīdz veidoties viņa pašapziņai un pašpietiekamības izjūtai. Un otrādi – ja netiek pievērsta uzmanība mazuļa signāliem, arī viņš mācās nepievērst uzmanību savām ar čurāšanu un kakāšanu saistītajām sajūtām un vēlāk ir neizpratnē par to, ko vecāki no viņa sagaida brīdī, kad sāk mācīt nokārtoties podiņā.

Pamanot bērna signālus par vajadzību nokārtoties, vari mazuli paturēt virs tuvumā novietotas bļodas, cita trauka, dvieļa vai palaga, bērnu podiņa, izlietnes, tualetes poda. vai citā pieņemamā vietā

Ātrāka patstāvības iegūšana podiņa lietošanā.  Lai arī šis nav šīs metodes tiešais mērķis, tomēr tas ir patīkams blakusefekts, jo pāreja uz patstāvīgu nokārtošanos podiņā parasti norit vieglāk nekā bērniem, kas raduši nokārtoties tikai autiņbiksītēs. Tas skaidrojams ar to, ka pēc tam, kad bērns vairākus gadus ir nokārtojies vienīgi autiņbiksītēs, viņš tieksies tās paturēt, cik ilgi vien iespējams. Arī mēs, pieaugušie, nejūtamies komfortabli, ja esam spiesti nokārtoties sev neierastos apstākļos. 

Tipiskās pazīmes, ka bērns gatavojas čurāt vai kakāt:

• piena atgrūšana;
• gāzu palaišana;
• ķermeņa izliekšana;
• ķermeņa sasprindzināšana, spiešana;
• jebkāda uzvedības maiņa (pēkšņs nemiers, pēkšņa apklušana, ieraudāšanās);
• nodrebināšanās;
• speršana ar kājām;
• paskatīšanās uz jums;
• „raustīšanās” pie krūts (atlaiž un paņem, atlaiž un paņem).

Katra bērna signāli par vēlmi nokārtoties var būt atšķirīgi, tā var būt arī kāda šeit nenosaukta pazīme, turklāt laika gaitā tās mainās.
 

PADOMS
Pamanot, ka bērns nokārtojas, aplieciniet viņam, ka esat to pamanījuši. Viens no veidiem, kā to uzskatāmi demonstrēt, ir veidot skaņu asociācijas, piemēram, sakot vienkāršu skaņu „sss...”. Kad šī skaņa mazulim asociēsies ar čurāšanu, tā palīdzēs jums pavēstīt bērnam, ko viņam piedāvājat darīt, turot virs podiņa vai citā čurāšanai piemērotā vietā. Tāpat arī bērns, vēl pirms būs iemācījies skaidri runāt, varēs izmantot šo skaņu, lai pavēstītu, ka vēlas nokārtoties. Varat izvēlēties atšķirīgas skaņas čurāšanas un kakāšanas apzīmēšanai vai arī izmantot vienu un to pašu.

Vērojot mazuļa dotās zīmes, vienlaikus pievērsiet uzmanību arī tipiskākajiem bērna nokārtošanās laikiem.
Tipiskākie nokārtošanās laiki jaundzimušajiem:

• pēc pamošanās;
• pēc izņemšanas no slinga vai autosēdeklīša;
• pirms un pēc ēšanas vai ēšanas laikā;
• uzreiz pēc autiņbiksīšu novilkšanas.

Šie ir brīži, kad bērnam var piedāvāt iespēju nokārtoties, paturot prātā, ka vecāki seko mazuļa vajadzībām, nevis otrādi. Rīta pusē mazulīši parasti nokārtojas biežāk, vakarpusē un pa nakti – retāk. Tāpat viņi retāk nokārtojas gulēšanas laikā, atrodoties vecāku rokās vai kādā citā pozīcijā, kurā viņiem nav ērti nokārtoties, piemēram, autosēdeklītī. Tas gan nenozīmē, ka viņi to nedarīs, bet gan to, ka viņi pirms tam uzskatāmi izrādīs savu diskomfortu.
 

KĀ RĪKOTIES?
Pamanot bērna signālus par vajadzību nokārtoties, varat viņu paturēt virs tuvumā novietotas bļodas, cita trauka, dvieļa vai palaga, bērnu podiņa, izlietnes, tualetes poda vai citā pieņemamā vietā. Ar laiku bērnam veidosies asociācija ar jūsu izvēlēto vietu un viņa turēšanas pozu.

Padomi

• Lai bērns varētu dzīvoties bez autiņbiksēm, izmantojiet mitrumnecaurlaidīgus palagus vai izvēlieties vietas, kurās mazais var atrasties bez autiņbiksītēm. 
• Kad mazulis ir nokārtojies, parādiet, ka esat pamanījuši notikušo, un pārdomājiet, kāda bija bērna uzvedība, pirms tas notika. 
• Ja ir vēlme šo metodi izmantot, bet šķiet, ka tā prasa pārāk lielu piepūli jau tā intensīvajā ikdienā kopā ar bērnu, varat to sākt pamazām. Piemēram, pamanot mazuli nokārtojamies, aplieciniet, ka esat to ievērojuši, vai arī nosakiet ierobežotu laiku vai vietu, kad šo pieeju īstenot un kad ne. 

PIEREDZES STĀSTS 
„Sākums bija kā eksperiments, jo nebiju par šo metodi interesējusies un savā dzīvē iepriekš nebiju saskārusies ar tādu,” stāsta māmiņa Ilze Vītoliņa. 

„Kad dēls bija pavisam mazs, es naktīs ļoti noguru, jo bieži bija tā, ka, tikko nomazgāts un saģērbts, viņš atkal apkakājās. Tā vairākas reizes katru nakti. Ja autiņbikses noguruma iespaidā nebija kārtīgi aiztaisītas, „pa lielam” viņš bija notašķījies līdz lāpstiņām, un tad ne tikai jāmaina autiņbikses, bet arī bērns jāmazgā un jāpārvelk tīras drēbes... Pa to laiku nākamā barošana klāt... Rezultātā gulēju minimāli, lai neteiktu, ka nemaz.
Dūla ieteica nest puiku pakakāt izlietnē, jo tad šīs it kā vairākas reizes būs viena nokārtošanās. Guļot horizontāli, tās ir vairākas reizes, bet, turot tupus, bērns nokārtojas vienā vai divos piegājienos. Šobrīd dēlam ir seši mēneši, un, protams, dabiskais ritms ir cits – viņš nokārtojas vienu reizi dažās dienās un parasti vienā noteiktā laikā. Metodi joprojām turpinu, jo izveidojies pieradums – līdzko sadzirdu dēla signālu, tā abi dodamies uz vannasistabu.

Mani ārkārtīgi pārsteidza, cik ļoti dēls priecājas, ka esmu sapratusi viņa vajadzību un nav jākakā autiņbiksēs. Ir bijis, ka signālus par vajadzību nokārtoties sadzirdu, esot ārpus mājas. Tad dažkārt viņš sagaida, kad būsim mājās, un tikai tad nokārtojas izlietnē, lai gan signāli bijuši arī pirms tam. Vecākiem ir jāņem vērā, ka bērna signāli mainās – sākumā dēls krekšķināja, tad taisīja muti tūtiņā, tagad ir kaut kas līdzīgs „A-a-a”. Gadās, ka „a-a-a” izskan citu iemeslu dēļ, un tad mazajam ir iespēja parunāties un pasmieties spoguļattēlā bez nokārtošanās, bet es labprāt viņu aiznesu vēl un vēl.

Iespējams, ka ne visiem bērniem tā ir, bet manam dēlam nepatīk citas vannasistabas – vai nu iekārtojums liekas biedējošs, vai nav spoguļa, vai vēl kāds cits iemesls. Līdz ar to nokārtošanās ārpus mājas notiek autiņbiksēs, ja nevar sagaidīt atgriešanos mājās.”

Izmantotā literatūra:
1. http://www.realnappiesforlondon.org.uk/elimination/NIH.pdf.
2. http://diaperfreebaby.org/.
3. Bauer, I. Diaper Free! The Gentle Wisdom of Natural Infant Hygiene, 2001.
4. Gross-Loh, C. The Diaper-Free Baby: The Natural Toilet Training Alternative